Līdz 1870.gadam Vācijā ap trīsdesmitajos gados sāka attīstīties rūpniecība, tika izveidoti arī dzelzceļu tīkli, kas palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm un tērauda. Berlīne tika uzskatīta par Vācu zemju mašīnbūves centru. Laika posmā no 1830.gada līdz 1870.gadam Vācijā norisinājās rūpnieciskais apvērsums, faktori, kas veicināja un paātrināja šo apvērsumu bija pārmaiņas laukos (dzimtbūšanas likvidēšana, jauno muižnieku un sīko lauku kapitālistu veidošanās, iekšējā tirgus paplašināšana), ekonomiskās sadrumstalotības pakāpeniska pārvarēšana (zollverein dibināšana un paplašināšana) un valsts protekcionisma politika. Pēc 1866.gadā dibinātās Ziemeļvācu savienības izveides, 1870.gadā notika trešais karš par Vācijas apvienošanu – franču un prūšu karš, pēc kura notika Vācijas „otrā industrializācija”.
No 1871.gada līdz pat 1914.gadam sākās Vācijas ekonomiskā attīstība. Pēc franču prūšu kara Francijai vajadzēja samaksāt Vācijai 5 miljardu franku lielu reparāciju. Pirms apvienošanas vairumā vācu valstu naudas sistēma tika bāzēta uz sudraba standartu, bet pēc Francijas reparāciju saņemšanas Vācija pārgāja uz zelta standartu, kas bija stabilitāte pasaules tirdzniecībā. Francijas reparāciju maksājumi bija kā pamats jaunai naudas vienībai – markai, tās deva arī kapitālu dzelzceļu būvniecībai un vispārīgiem būvniecības projektiem. …
