Kad 1936. gadā Alberta Kvieša prezidentūra tuvojās beigām, Kārlis Ulmanis viņam piedāvāja brangu prēmiju, Slokas celulozes fabrikas direktora amatu un a/s „Kvadrāts” valdes locekļa amatu. 1940. gadā Alberts Kviesis izspruka no deportācijas, uzturējās kāda mežsarga mājā. Vēlāk, nu jau nacistiskajā Latvijā, viņš kļuva par advokātu padomes priekšnieku, kā arī par Ostlandes Latvijas ģenerālabgabala zemes pašpārvaldes lietu ģenerāldirektoru. Izpildīja dažādus, mazsvarīgus uzdevumus, ko deva otršķirīgas Reiha komisijas un padomes. Vienīgais no brīvās Latvijas nozīmīgākajiem valstsvīriem, kas atklāti kalpoja nacismam. Centrālā padomē, kas cīnījās par neatkarīgas un demokrātiskas valsts saglabāšanu, Kviesis neiestājās.
Tuvojoties nacistu režima beigām, Kviesis no augstā amata atkāpās. Pretrunīgi vērtēts prezidents, kas bija blāva „spilgtā vadoņa” Kārļa Ulmaņa ēna. Neturēdams solījumu tautai, nesasniegdams mērķus un neizcīnīdams neko savas prezidentūras laikā, 1944. gada 9. augustā kopā ar ģimeni kāpa uz bēgļu kuģa. Kuģis vēl nebija ticis jūrā, kad Alberts Kviesis ar sirdstrieku mira. Neaizbēga.
…
