Piemēram, ja ekonomiskā aktivitāte atrodas depresijas fāzē, tādā gadījumā reālais iekšzemes kopprodukts strauji samazinās, pieaug bezdarbs. Šo procesu iespējams apturēt, ja tiek īstenoti pasākumi, kas stimulē kopējo pieprasījumu un reālās iekšzemes kopprodukta pieaugumu.
Ražošanas apjomu ir iespējams palielināt divējādi. Valdība var palielināt valsts izdevumus, nemainot nodokļu likmes, vai pazemināt nodokļu likmes, nemainot valsts izdevumus. Pirmajā gadījumā, ja nodokļu likmes tiek pazeminātas, pastāvot nemainīgam valsts izdevumu līmenim, iedzīvotāju rīcībā esošais ienākums pieaug. Arī uzņēmumiem paliek vairāk naudas līdzekļu, kas dod iespēju kā vieniem, tā arī otriem iegādāties vairāk vēlamo galapreču un pakalpojumu. Līdz ar to pieaug kopējais pieprasījums ekonomikā, kas savukārt stimulē ražošanas apjoma palielināšanu.
Līdzīgi notiek, ja valdība palielina izdevumus sabiedriski nozīmīgo preču un pakalpojumu pirkšanai vai transfertmaksājumiem, turklāt nepalielinot tādā pašā apjomā nodokļu iekasēšanu, ja nav citu izmaiņu. Tas arī sekmē kopējā pieprasījuma pieaugumu.
Jānorāda, ka valdības izdevumu palielināšana tieši ietekmē kopējos izdevumus, bet nodokļu izmaiņas ietekmē kopējos izdevumus netieši. Vispirms notiek izmaiņas ienākumos, un tikai ar to starpniecību pēc noteikta laika nodokļu izmaiņas ietekmē kopējo patēriņu. V. Bikse norāda, ka ir svarīgi stimulējošo fiskālo politiku skatīt savstarpējā sakarībā ar „lētās” naudas jeb stimulējošo monetāro politiku.
…
