Ceturtā lapas puse jau tūliņ būs pierakstīta, arī es sevī manu nelielu satraukumu, ko diez pasniedzēja teiks, ka man ir uztrakstītas vairāk lapas, kā minēts? Vēl taču tik daudz ko rakstīt, kladīte pilna pierakstīta no lekcijās dzirdētā, tādēļ arī ir tik daudz ko rakstīt, arī tādēļ, ka tik ļoti tas man interesē, bet grūti izpausties vien pāris lapiņās.
Nobeigumā gribētu minēt to, ka brīžiem jūtos dīvaini, kad par cilvēku tik daudz spēj pateikt kaut vai seja vien, viss ķermenis kopumā. Tad rodas jautājums, bet, kur tad esmu es pati? Mana būtība, iekšējais es, kā saka psiholoģijā? Ķermenis ir tikai ārējā čaula, kurš no zemapziņas raida visādus pat man brīžiem neaptveramus signālus. Bet gribētos saprast, kur starp kauliem, ādu, asinīm esmu es? Sirds? Nē, tā ne ‘’velna’’ neklausa mani. Principā jau mēs katrs veidojam sevi, katram mums ir savi priekšstati un uzskati, domas un dzīves redzējums, mēs katrs izkopjot savu ārējo čaulu spējam veidot labu pirmo iespaidu, saskarsmi ar apkārtējiem, bet ar to vien nepietiek, zem čaulas slēpjas būtība, kura ir jākopj gadiem, mēs to nevaram nomazgāt, uzkrāsot, kaut vai sirdsapziņa mūs grauž par kaut ko, tas viss nāk uz āru.. Ja dzīvojam nemitīgos melos, mums rodas stress, no stresa svīst rokas, šaudās acis, esam nervozi un uzvilkti. Tāpēc ir jāmācās dzīvot saskaņā ar sevi un līdzcilvēkiem. Cienīt gan sevi, gan citus cilvēkus un kopt, izkopt un papildināt savas saskarsmes spējas. Kā saka macītājs – dzīvot saskaņā un mierā.
…
