3. Aptverošais
Aptverošais – tas, ko mēs nevaram izteikt vārdos. (Jūtas?) Acīmredzot taču tāda, ka kopumā būtme nevar būt nedz objekts, nedz subjekts, tai jābūt „aptverošajam”, kas izpaužas šajā sašķeltībā. Pats aptverošais nekļūst par priekšmetu, tas izpaužas Es un priekšmeta sašķeltībā. Jebkurš priekšmets, jebkurš domāts saturs, jebkurš objekts pastāv divkāršā sašķeltībā. Pirmkārt, tas pastāv saistībā ar mani, domājošo subjektu, otrkārt, tas pastāv saistībā ar citiem priekšmetiem. Filosofēšanas brīvību mums nodrošina tikai tas, ka apzināmies subjekta un objekta sašķeltību kā mūsu domājošās eksistences pamatu un aptverošo, kas tajā kļūst tagadnīgs. Lietu un priekšmetiskās izziņas teorijas zudums tam, kas tajā saredz savu balstu, ir nihilism.
…
Karls Jaspers „Ievads filozofijā” Tēzes 1. Kas ir filosofija? Filozofija nerāda noteiktas un vispārpieņemtas atziņas. Zinātniska atziņa nav filozofija.Filozofijai ir cieša saistība ar mākslu. Ikviens spēj filozofēt, tam nav nepieciešama mācīšanās (kā mēs mācāmies kādu zinātni). Paša cilvēkbūtme, paša liktenis, un paša pieredze tiek uzskatīta par pietiekamu priekšnosacījumu. Bērnu jautājumiem ir filozofisks raksturs, tomēr tā vēl nav filozofija. Bērni skar tādus aspektus kā „būtmes apziņa pašapziņā”, „tālākjautāšanas bezgalīgums”, „izbrīns par tebūšanu”… Bērnu ģenialitātes zušana ir sabiedrības vaina. Mēs ar gadiem nokļūstam konvenciju un viedokļu, aizklājumu un neiztaujātības cietumā. Atziņai, ka bērni un āksti teic patiesību ir dziļa jēga. Tomēr radošais sākotnīgums, kam varam pateikties par lielajām filozofiskajām domām, neatrodas tur. Filozofijas būtība ir patiesības meklēšana, nevis īpašumtiesības uz patiesību. Filozofija nozīmē būt ceļā. Tās jautājumi ir svarīgāki par atbildēm, un katra atbilde kļūst par jaunu jautājumu. To, kas ir filozofija, nepieciešams izmēģināt. Dzīvu domu īstenošana, to apjēgsme (refleksija) vai saruna par tām. Apzināta filozofijas izstrāde ir nekad nepabeidzams un vienmēr atjaunojams uzdevums, kas īstenojams kā tagadnīgs veselums.
