Eiropas Savienību veido Eiropas kontinentā izvietojušās valstis, kas ir arī galvenie integrācijas procesu virzītāji. Pēdējo gadu laikā par ļoti aktuālu kļuva jautājums par nacionālo valstu stāvokli attiecība pret Eiropas Savienības institūcijām, kā arī nacionālo valstu ietekmi uz ES likumdošanas procesu. Izveidojās asa diskusija par integrācijas tālāko attīstību, par tās padziļināšanos vai pretēji – apstādināšanās.
Galvenā cena, ko nacionālās valstis piekrita maksāt par dalību Eiropas Savienībā ir savas likumdošanas varas daļēja nodošana centrālajām Eiropas Savienības institūcijām. Par piemēru tam var kalpot ārējās tirdzniecības un lauksaimniecības politika, kur lielākā daļa lēmumu tiek pieņemti Eiropas Savienības līmenī. Savukārt daudzās citās sfērās likumdošanas atbildība tiek dalīta starp Eiropas Savienības centrālajām institūcijām un dalībvalstīm. Dalībvalstis nonāca šādā situācijā jo uzskata to par izdevīgu sev un uzskata, ka tas ir to interesēs. …
