Starpkaru periodā politiskā situācija Eiropā raksturojās ar virkni grūti atrisināmu problēmu, kas sakņojās I Pasaules kara rezultātos. Bija beigusi pastāvēt Krievijas impērija, un Austroungārijas impērija, un to bijušajās teritorijās radušās virkne jaunu valstu. Eiropas politikā valdīja neapmierinātība ar kara rezultātiem. Ar I Pasaules kara iznākumu nebija apmierinātas ne uzvarējušās lielvalstis, ne arī karā zaudējusī Vācija. Katrai pusei bija savi motīvi neapmierinātībai, bet vienlaikus tika meklēti arī risinājumi kā sakārtot pēckara Eiropu.
Īpaši smagi lielvalstu eksperimentus jaunās pēckara Eiropas kārtības iedibināšanā izjuta jaunās C un A Eiropas valstis, to skaitā arī Latvija.
Referāta uzdevums ir analizēt galvenos Rietumu lielvalstu realizētos kolektīvās drošības politikas risinājumus Eiropā un uz Latvijas piemēra parādīt, kā šie lēmumi ietekmēja jauno Eiropas valstu likteni.
Viens no pirmajiem jautājumiem, kas sagādāja rūpes Rietumu lielvalstīm (Anglijai, Francijai un ASV) bija reālais ģeopolitiskais stāvoklis Eiropā pēc I Pasaules kara. Galvenais mērķis bija realizēts – Vācija bija sakauta, bet balstoties uz Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) 1917. gadā (22.01.1917.) izstrādāto tautu pašnoteikšanās un vienlīdzības deklarāciju bija de facto izveidojušās daudzas jaunas valstis. Kā norāda vēsturnieks Edgars Andersons, šīs valstis, to skaitā arī Latvija, nezināja, ka V. Vilsona programmā deklarētie tautu pašnoteikšanās principi bija domāti Vācijas, Austroungārijas un Turcijas multinacionālo impēriju sagraušanai, bet V. Vilsons nekādā gadījumā nebija iecerējis realizēt šos principus uz Antantes sabiedroto – Krievijas impēriju, kas bija nozīmīga spēka faktors gan Eiropā, gan Āzijā.…
