Neatkarības deklarācijas pieņemšana deva iespēju Latvijas tautai īstenot savu politisko gribu, pašiem lemt valsts likteni un atkāl jūties brīvi. Latviešu patība bija apdraudēta tajā laikā 50 gadus garumā, jo valsts atradijas zem svešām varām. Taču daudz cilvēku bija paturējuši prātā vēsturisko atmiņu par neatkarīgo Latviju, nācijas identitāti un savu vālodu. Tauta gribēja savu valsts un nejūtas droši pakļautībā. Jo, piemēram, lielu Latvijas tautas daļu iznicināja okupanti deportācijas laikā. 1941. gada jūnija deportācijas no Latvijas izveda vairāk nekā 15 400 civiliedzīvotājus, un tā, protams, ir bēdīga pieredze. Kā arī tauta nejūtas droši, jo cilvēkiem bija grūti izturēt PSRS totalitāro režīmu, kas piespieda ticēt tam, kam daudzi nepiekrita un dzīvot izolācijā gan garīgā (cenzūra), gan fiziskā (izbraukšanas aizliegums). Tāpēc pēc Neatkarības deklarācijas parakstīšanas tauta sāka ticēt, ka sapnim par Latvijas valsts statusa atjaunošanu un brīvo dzīvi ir jāpiepildās. …
