| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | ||
| 1. | Publiskās tiesības | |
| 2. | Privātās tiesības | |
| 3. | Tiesību norobežošanas teorijas | |
| 3.1. | Interešu teorija | |
| 3.2. | Pakļautības teorija | |
| 3.3. | Subjektu teorija | |
| 4. | Publisko un privāto tiesību sistēma | |
| Secinājums |
Publiskās un privātās tiesības ( public law and private law ) – tās tiesības, kur viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīga tiesību subjekts, ir privātās tiesības, bet tās tiesības, kur atsevišķas personas figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa, ir publiskās tiesības.1
Tiesību klasifikācijas uzdevums ir palīdzēt atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares, lai varētu tos izmantot tiesību interpretācijā. Eiropas kontinentālajā tiesību lokā vispārpieņemta klasifikācija, kas atkal tiek pielietota arī Latvijas tiesību jaunradē un praksē, tiesības iedala divās lielās grupās:
publiskajās ( jus publicum ) un privātajās ( jus privatum ). Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē nevien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis. Šim iedalījumam ir būtiska nozīme, jo abi tiesību atzari balstās uz dažādiem principiem. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar tādas svarīgas cilvēka – sabiedrības locekļa esamības izpausmes – kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības, tanī skaitā, personiskās dzīves neaizskaramība. Atšķirīgo principu atšķiršana un ievērošana nodrošina …
