Lai mēs varētu uzsākt runat par vispārzinātniskajām izziņas metodēm, no sākuma ir jānoskaidro jēdziena “izziņa” un jēdziena “metode” saturu.
Izziņa ir īstenības atsppguļošanas un atveidošanas process cilvēka domāšanā ar mērķi sasniegt objektīvo patiesību. Ja mēs atzīstam, ka zinatnes galvenā funkcija ir patiesu zināšanu producēšana, tad izziņa ir šo zināšanu ieguves un radīšanas process.
Savukārt, ar tiesību zinatnes metodēm saprot zinātnē parbaudīto un pieņemto regulatīvo noteikumu un paņēmienu sistēma, ko izmanto tiesiskās realitātes paradību, likumsakarību izziņai; noteiktu rezultātu sasniegšanas veids juridiskajā praksē. Vienlaikus daudzas no šīm metodēm ir arī domāšanas paņēmieni.
Tiesību zinātrnē izmanto: vispārīgākās, vispārējas (jeb vispārzinatniskās) un speciālās metodes. Tiesību zinātnē un juridiskajā praksē izmanto vispārzinatniskās metodes. To izmantošana tiesību sfērā piešķir šīm metodēm zināmu īpatnību un līdz ar to pārverš tos pār speciālajām metodēm.
Šīs metodes iedala:
1.empiriskās izziņas metodes;
2.metodes, ko izmanto, kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos
3.teorētiskās izziņas metodes.
Savas tēmas ietvaros es runāšu par metodēm, ko izmanto kā empīriskaja, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos. Tās ir sekojošas: indukcija un dedukcija, abstrahēšana, analīze un sinteze, vēstruriskā un loģiskā izziņas metodes.
Sāskim ar abstrahēšanu. Abstrahēšana ir metode, ar kuras domāšanas palīdzību notiek konkrēta priekšmeta vai parādības interesējošo pazīmju, īpašību, sakaru izdalīšana, atdalīšana un fiksācija un vienlaicīgi daudzu citu pazīmju, īpašību, sakaru un attiecību neievērošana, vērā neņemšana.…
