Kaspars visus cilvēkus salīdzina kā kokus un augus jeb dievu ticīgie un strādīgus cilvēkus. Pirmie ir tie – kuri krāšņi zied, bet augļus nenes jeb tie, kuri ticību liela un slavina. Otrie – kas krāšņi zied un nes skaistus augļus jeb tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem. Trešie – kam ir vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi jeb tie, kuri ar ticību nelielās, bet darbus dara. Ceturtie – kuriem nedz krāšņi ziedi, nedz dod krāšņus, derīgus augļus jeb tie, kuri nav nedz ticīgi, nedz darbu dara un kuriem nekas nav svēts un grēcīgs.
Lai gan es neesmu ticīgs, tomēr piekrītu Kaspara teiktajam, jo šajos vārdos es saskatu kaut ko iespējamu un zaudējumu. Mēs, ikviens piederam pie vienas no šīm kategorijām. Piemēram, es sevi varu pieskaitīt pie trešajiem, es neesmu ticīgs, bet darbus daru kā pieklājas un nekas nepaliek nepadarīts. Un no apkārtējiem arī domāju, ka lielākā daļa ir pieskaitāma pie mazticīgajiem, bet darbu darītājiem.…
