Mātes jēdziens visā savā dziļumā ir galu galā neizprotams, neaprakstāms; tas ir augstāks par mūsu dabas izpratni. Tas jāpieskaita pie iracionālām, prātam nepieejamām atziņām. Un tomēr tā ir atziņa, augsta un vērtīga. Mātes dārgumu intuitīvi atzinuši kā nemācītie un nabadzīgie, tā mācītie un bagātie, kā tikumīgie un ticīgie, tā arī noziedznieki un izvirtuļi. Nav tautas, pat mežoņu starpā, kas neslavētu māti. Tikai anormālais cilvēks te ir izņēmums. Ja mēs skatītos uz māti no bioloģiskā viedokļa, tad tā ir dzīvības pirmsaņēmēja, audzētāja, glabātāja, tā ir dzemdētāja. Māte ir visas cilvēces dzīvības pirmnesēja, pirmorganisms. Māte nes sevī visas dabas bagātības un dod tās tālāk saviem bērniem pēc neatvairāmā iedzimtības likuma.
Lai kam mēs arī vaicātu, kura ir mīļākā vieta, katrs bez apdomāšanās atbildēs, ka tās ir dzimtas mājas. Kā pievilcīgākās vietas katrs atminās mājas, kur būts kopā ar savu māti. Tur gaišāk spīdējusi saule, tur bijis klusākais aizvējš. Dārgās, no atmiņas neizdzēšamās mājas, kur mātes iemītie celiņi, ka lentas sasien istabas, kūti, klēti, kur no agra rīta līdz vēlam vakaram, vai tas ziemā vai vasarā, lietū vai saulē, viegli tekājusi mūsu māte.…
