| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Politiskā un morālā pienākuma attiecības | 4 | |
| Politikas un morāles salīdzinājums | 8 | |
| Izmantotā literatūra | 9 |
Politiskais pienākums – indivīdu pienākums klausīt valsti un likumu.
Tās ir zināmas saistības. Indivīdam ir pienākums klausīt likumam, maksāt nodokļus, dienēt armijā.
Morāle – viena no sabiedrības apziņas formām, sociāls institūts, kura funkcija ir cilvēku izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās. Vairāk ir kā iespējamība, nevis īstenība. Tiecas kļūt par vispārīgā īstenotāju, bet, lai tas notiktu, vispārīgajam jārefleksējas personībā. Bez morāles nevar pastāvēt tiesības. Patiesai domāšanai ir nepieciešama saistība ar labu gribu. Morāle veidojas iekšējā jābūtībā.
Es izvēlējos šo tēmu, jo man likās svarīgi šajā amoralitātes uzplaukuma laikā noskaidrot ko ir teikuši agrāko laiku domātāji par valsti, tās pārvaldīšanu un politiku kopumā, un morāles vietu politikas pārvaldē.
Mūsu laikā politiķi uzskata, ka politika nav savienojama ar moralitāti un svarīgāk ir apmierināt savas personīgās vajadzības nevis tās pakļaut visas tautas interesēm.
Šo referātu es sākšu ar antīkās sabiedrības politikas apskati. Tā kā Platons bija pirmais, kurš sāka runāt par politisko pienākumu, tāpēc es pirmo izanalizēšu viņa dialogu “Kritons”, tad vēl nedaudz pieskaršos Aristoteļa ētikas mācībai un turpināšu ar Nikolo Makjavelli idejām un tad vēl īsi raksturošu politikas un morāles atšķirības.…
Politiskā un morālā pienākuma attiecības Politikas ētika ir valsts humānas vadīšanas māksla, varas īstenošanas, sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldes ētika un kultūra. Tā dod arī politiskas rīcības ētisku vērtējumu, pēta ētikas un politikas auglīgas, savstarpēji bagātinošu attiecību iespējas. [5.74.] Runājot par politisko un morālo pienākumu, pirmkārt, ir jāmin Platons. Viņš savā dialogā “Kritons” pirmais sāka runāja par šīm tēmām. Viņš izvirzīja domu, ka “pats galvenais ir nevis dzīvot, bet krietni dzīvot.” [6.87.] Dzimtene un tās Likumi ir lielākais dārgums un svētums un pret tiem nekādu iemeslu dēļ nedrīkst izturēties nekrietni. Dzimtene ir dārgāka par tēvu, māti, draugiem un visiem pārējiem priekštečiem. Nedrīkst arī tik ļoti pieķerties dzīvei, ka jāpārkāpj svētie Likumi, lai glābtu sevi. Platons uzskata, ka, ja cilvēks nepakļaujas tiesas spriedumiem un rīkojas nekrietni aizbēgot no ieslodzījuma, tad viņš iznīcina likumus un visu valsts kārtību: “Ja mēs no šejienes gribētu aizbēgt un mums stātos ceļā Likums un Valsts un vaicātu: “Pasaki, Sokrat, - kas tev ir padomā? Vai ar to, ko grasies darīt, tu nedomā, ciktāl tas no tevis atkarīgs, iznīcināt mūs – Likumus un visu Valsti? Jeb vai tev šķiet, ka var palikt sveika un vesela tāda valsts, kur tiesas spriedumiem nav nekāda spēka un kur privātpersonas tos var apgāzt un atcelt?””[6.88.]...
