Tā kā indivīds ir galvenā pamatvienība, kas veido sabiedrību, nāciju un valsti, tad tā drošība ir viens no nozīmīgākajiem drošības aspektiem. Taču runājot par indivīda drošību, šis koncepts kļūst ievērojami sarežģīts. Ir daudz vieglāk apspriest, piemēram, lietu drošību, jo tās ir aizvietojamas, taču indivīda drošībā izvirzās tādi faktori kā dzīvība, veselība, brīvība u.c., ko nevar aizvietot, un iespējams tāpēc indivīda drošība ir daudzkārt svarīgāka. Jāņem vērā arī, ka cilvēki ne tikai vēlas iegūt drošību, bet ir arī galvenais nedrošības avots cits citam, tāpēc indivīda drošības problēma iegūst plašāku sabiedrisku un politisku dimensiju, un par galveno indivīda drošības garantētāju kļūst valsts.1
Svarīgi izprast ir to, ka valsts ir ne tikai mehānisms, kas nodrošina indivīdu drošību, tā ir arī galvenais draudu avots indivīdam. Vairumu draudu indivīdiem rada tas, ka tie ir iekļauti sabiedriskā vidē, kas nenovēršami producē sociāla, ekonomiska un politiska rakstura spiedienu. Sabiedrībā pastāvošie draudi izpaužas dažādās formās, taču tie pamatā iedalāmi četros draudu pamata tipos: fiziska rakstura draudi, ekonomiska rakstura draudi, tiesību apdraudējums un draudi stāvoklim sabiedrībā vai statusam, turklāt šie draudu veidi neizslēdz viens otru. Šie draudi arī norāda arī uz lielo dilemmu- kā sabalansēt indivīda brīvību ar tiem potenciālajiem draudiem, kādus šī brīvība rada citiem, kas ir galvenais valsts uzdevums, runājot par indivīda drošību.…
