Kārtu pārstāvju bija daudz, kas nozīme, ka bija tik pat daudz viedokļu un uzskatu, kas bija jāuzklausa, kas dažkārt mēdza aizņemt pārlieku daudz laika. Citos jautājumos tām bija drīzāk valdnieka padomdevēju loma. Karalis savu varu vairs neizmantoja tikai savās interesēs, bet sāka dalīt to ar kārtām, kas stiprināja tautas uzticību valsts valdniekam.
Pēc vēstures notikumiem var secināt, ka kārtu iesaistīšana valsts pārvaldē nekavēja varas centralizāciju un valsts straujāku attīstību- tieši pretēji, ko pierāda Anglija. Anglija nebaidījās iesaistīt savu tautu valsts pārvaldē, kas tikai nostiprināja centralizētu varu, dodot spēku un iedvesmu arī citām valstīm nebaidīties un sadarboties ar savām tautām, kas ir pierādāms un apstiprināms ar kārtu pārstāvniecību sanāksmju nosaukumiem dažādās valstīs, piemēram, Francijā – ģenerālštati, Vācu zemēs, Livonijā un Prūsijā – landtāgs, Pireneju pussalas karalistēs – kortesi, Polijā un Lietuvā – seims, Zviedrijā – riksdags.
…
