-
Cilvēku ar īpašām vajadzībām integrācija sabiedrībā
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Cilvēku ar invaliditāti integrācijas problēmas būtība | 4 |
| 2. | Pētījumu raksturojums par cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrības procesos | 5 |
| 3. | Cilvēku ar invaliditāti integrācija nākotnē | 9 |
| Secinājumi | 10 | |
| Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 11 | |
| PIELIKUMS | 12 |
Secinājumi
1. Sabiedrības kopējā attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti ir noraidoša, kas izskaidrojama ar zemu zināšanu līmeni, izpratnes trūkumu un vēlmi izvairīties no saskarsmes un negatīvas pieredzes ar cilvēkiem ar invaliditāti, tādējādi apgrūtinot viņu integrāciju sabiedrībā.
2. Ikviens cilvēks ir sociāla būtne, kam nepieciešams kontaktēties ar citiem cilvēkiem, iesaistīties sociālās attiecībās un ikvienam ir tiesības būt līdzvērtīgam ar jebkuru citu cilvēku, neatkarīgi no veselības stāvokļa.
3. Latvijā cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība ir zema (ap 33%) un cilvēki nav sagatavoti darba
tirgum, jo tikai 39% invalīdu ir profesionālā izglītība, kā arī pedagogi nav atbilstoši
sagatavoti darbam ar cilvēkiem ar invaliditāti.
4. Nabadzība un sociālā izstumtība ir faktori, kas raksturo cilvēkus ar invaliditāti Latvijā, jo
invalīda uzturēšanas un apkopšanas izmaksas ir augstas un, neraugoties uz valsts piešķirtiem
pabalstiem, tas ir liels materiālais slogs visai invalīda ģimenei.
5. Cilvēku ar invaliditāti viens no integrācijas veidiem ir nodarbošanās ar sportu gan amatieru,
gan profesionālā līmenī, tādējādi liekot cilvēkiem izvirzīt mērķus un koncentrēties uz savām
spējām.…
Lielākā sabiedrības daļa, kuriem ikdienā nav saskarsmes ar cilvēkiem, kuriem ir fiziski vai garīgi traucējumi, nesaprot un nezina, ko nozīmē pašam būt vai dzīvot kopā ar cilvēkiem ar invaliditāti. Sabiedrībai parasti ir vēlme izvairīties no saskarsmes, negatīvas pieredzes ar cilvēkiem ar invaliditāti, kas daļēji skaidrojama ar sabiedrības neizglītotību. Pēc 2002. gadā veiktā Labklājības Ministrijas pētījuma, lai noskaidrotu sabiedrības zināšanu līmeni, uz jautājumu par iespēju dzīvot līdzās personai ar intelektuālas attīstības traucējumiem, personai ar atkarības problēmām un personai, kas izcietusi sodu ieslodzījuma vietā, 53 % respondentu atbildēja, ka vismazāk kaimiņos vēlētos redzēt cilvēkus ar intelektuālās attīstības problēmām. Tas pierāda sabiedrības zināšanu un izpratnes trūkumu, kā arī pat diskrimināciju [1.,2.]. Pēc statistikas datiem [9.,5.] personu ar invaliditāti no visiem iedzīvotājiem ir 7.2 %, no kuriem vairāk kā puse, tas ir, 148 919 ir bērni (vecums mazāks par 18 gadiem). Tā kā valstī aktuāls jautājums par cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā ir salīdzinoši tikai nesen, tad iespējams, ka pašreizējā paaudze tiks izglītota un cilvēki ar invaliditāti varēs justies līdzvērtīgi jebkuram iedzīvotājam bez invaliditātes. Lai veidotos attīstīta sabiedrība, jau no bērnības jāmāca cilvēkiem pieņemt vienam otru, neatkarīgi no cilvēku izskata, uzvedības vai veselības stāvokļa. Problēmas izpētes mērķis ir noskaidrot kopējo ainu par cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā un viņu pašreizējo integrāciju sabiedrībā, tai skaitā darba tirgū. Darbs ir sadalīts 3 nodaļās. Pirmajā nodaļā aprakstīta problēmas būtība un mērķis, kādēļ jāveic pētījumi, jāizstrādā projekti un plāni, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Otrajā nodaļā raksturoti vairāki pētījumi par invalīdu nodarbinātību, par nodarbinātību atkarībā no slimību veida, izglītības līmeni un problēmas apskats no filozofiskā viedokļa. Trešā nodaļa veltīta, lai izprastu, kādus pētījumus bez statistikas datiem vajadzētu pētīt, lai noskaidrotu pašu invalīdu attieksmi pret centieniem viņus integrēt sabiedrībā.
PDF formāts.
