Heinriha Ibsena poēma Pērs Gints (1867) rosinājusi ne vienu vien latviešu dzejnieku interpretēt Pēra Ginta un Solveigas likteņus. Pēra Ginta tēlam savā daļradē pievērsušies vairāki latviešu rakstnieki, gan Vizma Belšvica, gan Ārija Elksne, bet pirmie šo tēmu aizsāka dzejnieki Jānis Grots un Elza Ķezbere.
Jānis Grots 1936.gadā uzraksta dzeju “ Vēstules Solveigai”, bet 1938 gadā
tām savukārt seko Elzas Ķezberes” Vēstules Pēram Gintam” . Izlasot šo abu dzejnieku dzeju, veidojas dialogs vēstulēs starp Pēru Gintu- sapņotāju un mūžigi uzticīgo Solveigu.
Mani uzrunāja, tieši šo dzejnieku dzeja, vēstuļu formā, provocējot emocijas – cerības un ilgas pēc tikšanās ar mīļoto, smeldzīgu nepiepildāmības izjūtu.
Šo abu dzejnieku dzeja, ir dialogs vēstulēs. Jāņa Grota “Vēstules Solvēgai”Pērs saka:
”…Skauģi gan saka –
Tas neesot glīti,-
Pats es staigājot noplucis,
Bārdains,…
Bet Tu netici viņiem-
Es tik pa sapņiem iekritu purvā …”
