Pavasara pievārtē, kad cauri ziemas iebaltajam pelēcīgumam aizvien biežāk izlaužas cauri saules stari, katrā no mums dzimst īpašas izjūtas, domājot par rosīšanos piemāju dārziņos, piederību savai ģimenei, dzimtai, valstij. Mēs katrs esam maza daļiņa no Latvijas, jo mīlam šo valsti gan veiksmēs, gan neveiksmēs, gan priekos, gan bēdās. Te aizrit mūsu ikdiena un dzimst jauni sapņi, te svinam svētkus un un jaunas uzvaras. Latvija, tu esi kā māte, kas pieņem un lolo savus bērnus tādus, kādi esam ar savām veiksmēm un maldu ceļiem.
