... tā nu es klīdu gar bibliotēkas grāmatu plauktiem, meklējot kaut ko, ko varētu palasīt brīvajās dienās, līdz, paceļot uz augšu acis, ieraudzīju dīvaina paskata grāmatu. Tā bija mazliet nobružāta, brūnos vākos, ar divām čūskām – vienu baltu un vienu melnu, kas atsauca atmiņā ķīniešu enerģiju simbolu iņ un jaņ – un, kā man sākumā likās, nesakarīgi ievietotiem burtiem apkārt. Ar to pietika, lai piesaistītu manu uzmanību pilnībā. Paņēmu grāmatu rokās un ņēmos pētīt, no kura gala tās nosaukums būtu izlasāms.
Mihaels Ende – “Bezgalīgais stāsts”... Atminējos, ka kultūrvēsturē vēl neko neesmu sākusi lasīt, turklāt šī grāmata ir iekļauta sarakstā. Uzskatīju to par zīmi, ka grāmata ir vienkārši jāpaņem. Iespējams, ka tā aizsākās MANS bezgalīgais stāsts... …
