Ēriks Ādamsons raksturojas ar romantiku, nāk prātā noveles, kurās autors attēlojis cilvēku vājības, iedomas, kaprīzes, kļūmes, Vecrīgu un Rīgu. Viņu darbi ļauj mums pasapņot, pafilozofēt, kā arī pasmieties. Daži autora darbi ir pārāk piepildīti ar svešvārdiem, pārāk samāksloti. Vietām Rakstnieks tiešām parotaļājas ar formu, pārmērīgi tiecas pēc oriģinalitātes, dažreiz tā radot satura skaidrību un dziļumu. Ērika Ādamsona darbiem piemīt stila smalkums - viegla ironija, humors un tai pašā laikā dzidrs lirisms. Viņu prozā ir daudz spilgtu metaforu, salīdzinājumu.
Es analizēju Abakuka krišana, kaut mēs viņu arī lasījām klasē, es izdomāju pārlasīt un iedziļināties vairāk.
Liriskais Es risina iekšējās problēmas, risinot konfliktu ar savu neapmierināšanu, savām bailēm un gribu piepildīt savus sapņus un ilūzijas.
Dominē vientulība un atsvešanība, kura saēd A.Papīru no iekšas.
Blakus galvenai problēmai pastāv ari blakusproblēmas, tas ir audzināšana, vardzība no tēva puses, uzspiešana, mīlestības trūkums no bērnības.No tā rodas problēmas attiecībās. Viņam ir bail no sievietēm, jo nav bijis saskarsmes ar viņām, arī ar māti. Šķiet, ka tēvs ir noteicis dēla dzīvi, viņa izvēli. Aleksandrs vēl jo projām dzīvoja pie tēva.…
