Es uzskatu, ka pilsētas motīvs Aleksandra Čaka dzejā ir ļoti nozīmīgs. Pilsēta dzejniekam nozīmēja ļoti daudz, tā bija spēka, dzīvības un iedvesmas avots, kā arī vieta, kurā viņš jutās iederīgs un varēja būt viņš pats. Čaks Rīgu mīlēja un apbrīnoja, to salīdzinādams ar sievieti: “(Par Rīgas centru) Bet tomēr mīļš un dārgs, kā iecerētās tuvums, šis centrs man un viņa izlauzītās ielas.”, kas nozīmē, ka viņš pilsētu spēja mīlēt kā dzīvu būtni. Manuprāt, tāpat kā Čaka vārdiem Rīga ir mūžīga: “Kad būs mana dziesma galā un mēle man nedeg vairs, Tu, uzdurta mūžiem spalā, vēl ņirbsi kā sapnis kairs.”, mūžīga arī ir dzejnieka mīlestība, pakļāvība un piederība viņa pilsētai: “Jo juzdams es nebūšu zudis tāpat kā zvaigznes stars – tālumā zelta zutis - : mani glābs manas pilsētas svars.” …
