Hobsa noformulētās dabiskās tiesības ir daļēji morālas un daļēji juridiskas, pēc būtības tās ir labas cilvēku komunikācijas principi.
Dabiskās tiesības ir nemainīgas, mūžīgas un pazīstamas katram saprātīgam cilvēkam. Tomēr šo tiesību izpilde dabiskajā cilvēka stāvoklī nav garantēta, cilvēki turpina izjust savstarpēju neuzticēšanos viens pret otru, tādēļ sanāk, ka taisnīgums tajā skaitā arī tiesības nevar eksistēt. Vārdi- taisnīgs un netaisnīgs iegūst savu jēgu tikai tad , kad parādās piespiedu vara, kura garantē taisnīgumu.
Dabiskajā stāvoklī dabiskās tiesības funkcionē tikai kā noteikumi. Pārvērst tos par likumiem var tikai valsts , kura spēj nodrošināt sociālo piederību.
…
