Piedošanu lūgt ir grūti, vēl vairāk tad, ja “tēva mājas dēls pameta, cepuri nepacēlis”. Un dēls baidās lūgt pēc miera, pēc tēva mīlestības atjaunotnes. Tomēr iekšējs spēks liek iet un paveikt šo uzdevumu, paveikt droši. Ar parādu ir tā, ka “nevar sākt ar stomīšanos uz sliekšņa, ar atvainošanos par garo, nogurdinošo ceļu un slikto atmiņu. Nē, tēvs to nepieņemtu”. Bet tā ir dzīves īstenības viena puse- nevar taču dzīvot priekos un laimē, cerot, ka sāpes un piedošanas lūgšanas smagums paies garām. Un stāstā, kur pārfrāzēti Raiņa teiktie vārdi “neatņemams ir vienīgi dodot gūtais”, šie vārdi ir atveduši dēlu mājās, likuši viņam apiet visu pasauli, lai noticētu, ka ir vērtības, kurām laika josla, čūskas balss nespēj piekļūt. …
