Geštalte uzaicināja mūs paciemoties pie viņas Jersikā, un tur mēs pavadījām nedēļu. Redzējām, kā kaimiņu sētā tika apstrādāta zeme ar lemešu arklu un novākta labība ar spriguļiem. Mana māsīca, protams, vēlējās, lai apmetamies uz dzīvi šeit-latgaļu zemēs, taču ar Utredu nolēmām vispirms apskatīt vēl vienu zemi-lībiešu zemi.
Pēc viesmīlīgās uzņemšanas Jersikā un labi paēduši, devāmies nedaudz uz ziemeļrietumiem, uz jūras pusi. Nonācām ļoti skaistā vietā, kuru sauc par Turaidu. Šeit mēs satikām somugru tautas-lībiešus un vendus. Šī zeme mums jau šķita pazīstamāka, jo Skandināvu rūnakmeņos esam lasījuši Līvzemes vārdu-Lifland. Turaidas tirgū nopirkām māla traukus ar ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras ornamentiem, un sev nopirku ļoti greznu važiņu rotu, kura sastāv no 6 važiņām, piekariņiem un bruņurupuču saktām. Rotu tirgotāja sieva mums pastāstīja par apbedīšanas tradīcijām un to, ka sievietēm līdzi dodot rotas, bet vīriešiem šķēpus un zobenus. Šajās tradīcijās jutām ietekmi no ziemeļģermāņu ciltīm. Uzzinājām, ka lībiešiem ir arī apmetnes pie Senās Kursas, gar jūru, kur dzīvo Kurzemes lībieši. Taču mēs nolēmām apmesties netālu no upes Gaujas Turaidas novadā, kur dzīvo Gaujas lībieši.
…
