Šī rakstniece man tuva ar klusēšanu. Tāpat kā Gundega Repše, arī es uzskatu, ka klusēšana ir augstākā pilnības pakāpe. Īpaši svarīgi, manuprāt, tas ir rakstniekiem. Viņiem ir jāprot paklusēt, ieklausīties ne vien aktīvās pilsētas Rīgas troksnī, bet arī mierīgajās Zaļenieku pļavās – saklausīt zāli un gaisu un apreibt no tā. Varbūt tieši tādēļ, lai arī Gundega Repše dzimusi Rīgā, tomēr tā viņai nomira 1991. gada janvārī, kad tā, kā atzīst pati rakstniece, bija visskaistākā. Visstabilāk šobrīd rakstniece jūtas savos laukos, taču uzsver, ka stabili nevis droši, jo „droši” nevar justies nekur.
Gundega Repše ir kā rezervāta augs, kurš viss vēl nav izpētīts un reizēm palicis nesaprasts, taču tas arī nevienam nav vajadzīgs. Ja augs tiek izpētīts līdz pēdējai šūniņai, tad tas kļūst neinteresants. G. Repšes vārdiem – jebkura tīša saprašana var nest maldus. Tamdēļ ir būtiski neizlaist to no rezervāta, lai cilvēki to neizķidātu.
…
