Par Latvijas neatkarības sākumu un pārbūves pamatiem uzskatāms laiks, kad par CK līderi tika ievēlēts Mihails Gorbačovs. Jaunais līderis bija tas, kurš pārstāvēja to spēku intereses, kuri vēlējās modernizēt jau tā atpalikušo padomju ekonomiku. Jau 1985. gada aprīlī PSKP Centrālās komitejas plēnumā M. Gorbačovs pasludināja pārbūves kursu, kura ietvaros bija pārtraukt esošo stagnāciju. Kaut arī šīs reformas nedeva reālus rezultātus tauta novērtēja demokrātisko politiku un atklātību.
1986. gadā atklātībā parādījās pirms sešiem gadiem vajātā disidentu kustība. Tika izveidota kustība „Helsinki- 86” Tomēr tolaik tai nebija tāda atbalsta, tomēr kopš 1987. gada aizvien izpaudās D. Īvāna un A. Snipa aizsāktās kampaņas, gan pret Daugavpils HES būvniecību, gan pret metro būves plāniem. Tas bija laiks, kad latviešos sāka mosties kopības sajūta un bija izskanējušas pirmās aizstāvības runas. Tieši 1987. gads uzskatāms par lūzuma gadu, jo notika lūzums starp liberalizāciju „no augšas” un masu kustībām. 14. jūnijs, ziedu nolikšana pie brīvības pieminekļa , uzskatāma par aizsākumu „kalendāra nemieriem”, arī 23. augusta mītiņš pie Brīvības pieminekļa bija sākums masu pasākumiem.…
