Rakstniece sevi raksturo kā cilvēku, kura dzīves kodols ir spīts. Tā pamatos ir pretestībā dzīvota dzīve: radoša personība cīnās un iztur, spītējot apstāk ļiem un savai nevarībai, spējot atšķirt nenovēršamo no maināmā un novēršamā. Viņasprāt, «gara lielu mu var vienīgi mērīt ar pārvarēto šķēršļu lielumu». «Ja kopā ar Prometeju esam devušies sāpēs, tad zinām, ka vis lielākās ciešanas jānes nevis rezignācijā, bet spīti. Ciešanas ir jāpanes nevis apātiski, bet tvirtā sparā jā cīnās pret tām,» Mauriņa uzskata, ka Prometeja jēga ir tā laika dzīves jēga: ir jā pazīst izmisums un jāpārvar tas.…
