-
Artura Rembo dzeja
Vēsturiskais vakars
Šī dzejoļa galvenā vērtība ir Rembo izmantotā valoda, kas no vienas puses ir vienkārša, bet tajā pašā laikā ir ļoti tēlaina, vijīga.
[..]zem meistara rokas atdzīvojas pļavu klavesīns; tiek spēlētas kārtis dīķa dzīlēs, šai karalieņu un favorīšu spogulī, un ir svētās, plīvuri un harmonijas dzīpari, un pasakaini krāsu spektri saulrietā.
Dzejolī savijas kristietības elementi ar pagāniskajiem – Nornas un Bībele, tā parādot pasaules duālismu. Tāpat var saskatīt arī Rembo raksturīgo nepatiku pret sīkburžuāziju, dzejnieka grūta likteņa attēlojums:
Tā pati sīkā sīkpilsoniskā maģija, lai kur mūs karietē nogādā! Visprastākais dzejnieks jauš, ka nav iespējams turpmāk ļauties šai personiskajai atmosfērai, miesisko nožēlu miglai, kuras konstatējums vien postošas skumjas.
Šeit var saskatīt arī autobiogrāfiskas iezīmes, paša Rembo nepatika pret sīkburžuāziju.
Dzejoļa nobeigumā var vērot arī ekspresionismam raksturīgo pasaules beigu attēlojumu:
Nē! – svelmes, aizskaloto jūru, pazemes ugunsgrēku, aizpūstās planētas un iznīcību laiks, pārliecības[..]
Šajās rindās parādās motīvi, kas liek domāt par cilvēces bojāeju, apokalipsi. Tieši ar dabas tēliem, kuri ir sacēlušies pret cilvēci kopumā, vai arī Rembo iznīcībai ir nolēmis tikai viņa nīsto sīkburžuāziju.
…
Arturu Rembo uzskata par dzejas reformētēju. Viņš sāka savu karjeru kā dzejnieks – dumpinieks. Viens no „Nolādētajiem dzejniekiem”. Dzejnieks ir cinisks, viņa dzejā ir daudz sarkastiski grotesku intonāciju. Rembo dzeja ir leksiski bagāta un vārdi, kas ņemti no dažādiem leksikas slāņiem, rada iespaidu par nemitīgu mainīgumu, asiem kontrastiem, mainīgu ritmu, daudzbalsību
