“Un šinī bezgalīgā klusumā kviešu un rudzu lauki, kuru virsotnes nakts bija nolīdzinājusi, bij pilni neredzamas dzīvības un zaroja, un lapoja, un stiepās pret debesīm, jo tajos jau ganījās, no pļavām izkāpušas, baltas govis un balti miglas vērši, vasaras lēnie vedēji.” Šis citāts attēlo noskaņu un arī dabas un cilvēka saskaņu, kas, manuprāt arī ir grāmatas galvenā ideja, taču, domāju, ka mūsdienu steidzīgajam cilvēkam ir grūti koncentrēties uz šiem zaļiem asnu galiem vai bērza salmu vīkšķiem. Grāmatas plašie un detalizētie dabas apraksti, un neskaitāmās pieturzīmes, mūsdienu lasītājam, kas pieradināts pie asiem sižetiem un straujiem notikumu pavērsieniem, varētu šķist pārāk nogurdinoši un pat garlaicīgi.
Manuprāt, grāmata apraksta nerimstošu, mūžam pastāvošu dzīves ciklu, kas nav atkarīgs no laikmeta. Edvarts Virza parādīja, kā cilvēks un daba ir vienoti šajā ciklā. Patiesi, latvju cilvēka būtība ir nesaraujamā saikne ar darbu un dabu.
…
