„Audzināšanas teorijā mēs bieži aizmirstam to ,ka mums jāmāca bērnam ne tikai augstu vērtēt taisnību, bet arī iepazīt melus, ne tikai mīlēt, bet arī ienīst, ne tikai cienīt, bet arī nicināt, ne tikai piekrist, bet arī iebilst, ne tikai paklausīt, bet arī sacelties.” (200.lpp)
Šajā pasaulē it visam ir pretstats un tas ir jāmāca bērnam, lai viņš saprot, ka nekas nav viennozīmīgs, ka viss ir atkarīgs no situācijas, kādā viņš nonācis. Ja bērns sastopas ar meliem, viņš jūtas aizvainots un pievilts, bet tikai tādā veidā var saprast, kā tas ir būt apmānītam. Ja visu laiku viņam teiktu taisnību, tad viņš to nespētu novērtēt. Nevar jau visu mīlēt, jo kā var mīlēt cilvēku, kurš sper sunītim ar kāju. Nu nevar to darīt! Ja bērns visu laiku mums piekrīt, viņš ar laiku zaudēs spēju patstāvīgi vērtēt dzīvi. Viņš var kļūt gļēvs, baidīties patstāvīgi pieņemt lēmumus. Mums ļoti patīk, ja bērns mums vienmēr klausa, neiebilst, bet ir jāmāk saprast, ja viņš iebilst un reizēm atsakās izpildīt mūsu iegribas, tātad viņš domā, nevis tikai pakalpīgi izpilda uzlikto. Galvenais, lai tas nekļūtu par ieradumu, lai tādā veidā viņš nemēģinātu izvairīties no saviem darbiem.
…
