Padomju medicīnas vēsturē ir kāds melns traips – represīvā psihiatrija. Vairākus gadu desmitus Valsts drošības komiteja (VDK) jeb čeka to izmantoja, lai izrēķinātos ar cilvēkiem, kas negribēja samierināties ar totalitāro režīmu. Disidentiem parasti bija divi ceļi – vai cietums vai psihene. Lai gan par čekas maisu tēmu ir izteikušies daudzi, kam nav bijis slinkums, represīvās psihiatrijas temats joprojām ir diezgan grūti šķetināms. Viens iemesls – psihiatrijā diagnoze nav tik acīmredzama, to ne vienmēr viegli pierādīt, toties viegli manipulēt. Otrs – pārprasta profesionālā solidaritāte. Katrā ziņā šī ir sarežģīta, nebūt viennozīmīga tēma, turklāt te vienkop saaugušas gan patiesība, gan leģendas. Mēģināsim vismaz to pavērt vaļā.
Represīvā psihiatrija izrādījās piemērots veids, lai izrēķinātos ar neērtiem disidentiem, kuri savas idejas atļāvās paust publiski, piemēram, sūtot vēstules uz partijām pakļautām iestādēm izsakot domas par nepareizībām kolhozu sistēmā.…
