Restaurācijas gados līdzās Šatobriānam franču literatūras jomā aktīvi darbojās vēl divi monarhijas piekritēji-talantīgie romantisma pārstāvji Alfreds de Viņī un Alfonss de Lamartins.
Alfreds de Viņī ir pasīvā romatisma pārstāvis. Viņī daiļrades sākuma periodam raksturīga neliela idille “Driāda”(1815), kas pauž autora ilgas pēc harmonijas. Taču drīz vien Viņī atvadās no patriahālo dzīves formu harmonijas iluzijām un antīkās pasaules tēli viņa daiļradē vairs nav dabai tuvas labestības un idilliskas naivitātes paudēji. Poēmā”Mēnesserdzīgais”(1819) senā Roma parādās kā izvirtības, nežēlības un melu perēklis.
Pasīvo romatismu raksturoja tam tipiskie pasaules sāpju motīvi un vientuļā cietēja tēls. Romatiķu stiprā puse bija viņu fantāzijas lidojumā, aizrautībā un spēkā, turpretī de Viņī tā visa pietrūka. Viņu vairāk saistīja analīze un filozofiskas pārdomas. Viņš pacēlās pāri ikdienišķajam ļaunumam, lai noskaidrotu attiecības ar Radītāju un tā iedibināto pasaules kārtību.…
