Nenoliedzami pietiekami virspusīgi, t.i., raugoties no dažādiem skatupunktiem, ir iztirzāts jautājums, kas ir filozofija. Tomēr šī problēma prasa turpinājumu vismaz vēl vienā aspektā. Proti, mums jānoskaidro filozofijas kā kultūras izpausmes īpatnības. Sākotnēji tad būtu jāatklāj kultūras jēdziena saturs.
Jēdziens „kultūra” ir visai bagātīgs. Tas ietver apstrādāšanas, izstrādāšanas, apkopošanas, attīstīšanas, izglītības, audzināšanas, cienīšanas, godāšanas, sākotnēji pat zemes kultivēšanas problēmas.
Apkopojot to visu vienā veselumā un paceļot augstākā vispārinājuma pakāpē, var teikt, ka kultūra ir cilvēka un sabiedrības radoša, pat materiālo un garīgo pasauli pārveidojoša darbība, kā arī tās rezultāti, kuros apkopota sabiedrības vēsturiskā pieredze un kuri raksturo vienlaikus arī cilvēka attīstības pakāpi.
Iedziļinoties tikko izklāstītajā, nevar neredzēt filozofijas un kultūras nesaraujamo saistību. Sakarība ir tik cieša, ka vairākos būtiskos aspektos kultūras un filozofijas un kultūras problemātika pārklājas.
Lai apstiprinātu šo apgalvojumu, vispirms pievērsīsimies filozofijas būtībai – gudrībai.
Protams, ar vienu vienīgu gudrības mīlestību un godāšanu kultūras sfēra vēl pa visam nenoslēdzas. Nedrīkst ignorēt filozofiskus un ar klasisko filozofiju nesaraujami saistītus jēdzienus – ticība, tikumība, daiļrade, zināšanas, patiesība, labais, svētais un daudzus citus. …
