Zenta Mauriņa ir personība, kas realizēja sevi gan kā rakstniece, gan literatūrkritiķe, gan filozofe. Viņa bija tā, kas aizsāka esejas žanru latviešu literatūrā. Z. Mauriņa augsti vērtēja Raiņa, Jāņa Poruka, Friča Bārdas daiļradi. Triloģija, kas ir autobiogrāfiska, - „Tālā gaita”, „Iedrīkstēties ir skaisti” un „Dzelzs aizbīdņi lūst”. Mūža otrā pusē ielaužas trimdas traģika, eksistenciālisma motīvi, sāpes un vientulība, īpaši pēc uzticamā drauga Konstantīna Raudives nāves. „Sirds mozaīka”. Z. Mauriņa sāka rakstīt arī vāciski un izpelnījās atzinību Vācijā, Šveicē, Zviedrijā. 1969. gadā viņai piešķīra Tautas balvu.…
