NOBEIGUMS
Tiesiskā tipizācija ir tiesību jaunrades tehniskās veidošanas stadija, kad veidojama tiesību norma iegūst raksturīgo (tipisko) regulējamām sabiedriskām attiecībām; raksturīgu (tipisku) normas uzbūvi, saturu, kas piemīt regulējamo attiecību veidam, tiesību nozarei kopumā.
Tiesiskās tipizācijas izmantošana tiesību jaunrades procesā pamatojama ar vēsturisko nepieciešamību. Agrāk tiesību normas veidoja konkrētu kāzusu atrisināšanas ceļā, kas arvien palielināja tiesību materiāla kvantitatīvus radītājus, samazinot tā kvalitāti. Lai pārvarētu šo problēmu, mūsdienās tiesību normai ir jābūt vispārīgai un abstraktai, tai ir jāaptver tipiskais un raksturīgākais sabiedriskajā attiecībās. Ar tipiskumu saprot arī to, kas ir raksturīgs dotai konkrētai vēsturiskai sabiedrībai.
Zinātnē izšķir piecus tiesiskās tipizācijas paņēmienus: definīcijas, klasifikācija, juridiskās konstrukcijas, prezumpcijas un fikcijas. Izmantojot šos paņēmienus veidojama tiesību norma nokļūst noteiktā, loģiski pamatotā vietā tiesību sistēmā atbilstoši regulējamo attiecību veidam, tā regulē tipveida tiesiskās attiecības, un tā ir precīzi un formāli izteikta.
Tiesiskās tipizācijas paņēmieni ne tikai nodrošina tiesību normas kvalitāti, bet arī tiesību sistēmas sakārtotību, tās vieglāku izmantošanu jurista darbā. Tiek panākta tāda situācija, kad ar mazāku tiesību normu skaitu tiek noregulētas pēc iespējas lielāks sabiedrisko attiecību loks.
…
Sākotnēji tiesību normas veidojās atsevišķu un satura ziņā vienkāršu kāzusu atrisināšanas ceļā. Tātad, veidojas katram gadījumam paredzētie noteikumi. Piemēram, XII tabulu likumos ir teikts, ja tas, kas ir pastrādājis zādzību naktī, tiks nonāvēts uz vietas, tad slepkavība jāatzīst par tiesiski pamatotu. Bet, ja zādzība notiek dienas gaismā un zaglis pretojas ar ieročiem, tad ir jāsasauc tauta. Sabiedrībai attīstoties, sabiedriskās attiecības kļūst arvien daudzveidīgākas un komplicētākas un līdz ar to pieaug arī sociālā regulējuma apjoms. Tāpēc ar konkrētu normu palīdzību, kas sīki reglamentē šauru attiecību loku, aptvert visas daudzveidīgas situācijas kļūst arvien grūtāk. Ja sabiedrība turpinātu palielināt jau tā ļoti lielo kazuistisko normu masīvu, samazinātos tiesiskā regulējuma efektivitāte. Jo lielāks normu daudzums, jo lielākas grūtības rodas to izmantošanā. Lai pārvarētu šo problēmu, sabiedrība izvēlējas divus ceļus. Pirmais ceļš ir saistīts ar tiesu kompetences paplašināšanu un ar interpretācijas tiesību piešķiršanu tām. Likuma veidošanas process pēc būtības ir laikietilpīgs un sarežģīts, tāpēc sabiedriskās attiecības vienmēr būs priekšā likumdevējam. Turpretī tiesa savu lēmumu var pieņemt samērā īsā laikā un precīzāk reaģēt uz katra gadījuma īpatnībām.
