Līdz ar to vajadzētu pieļaut gadījumus, kad būtu iespējams pielietot paternālisma attiecības, kurās galvenā loma pieder ārstam.
Analizējot literatūras avotus par šo tēmu, darba autore secina, ka ir vairāk paternālisma ideju piekritēja jautājumos, kas attiecas uz pacienta medicīnas aprūpi un tā veselības interesēm, gadījumos, kad pacienta pašnoteikšanās spējas ir ierobežotas. Bieži vien indivīda izvēli pārstāvošās personas lēmums var tikt pieņemts nepietiekamas informētības, neizglītotības un neizpratnes dēļ, kas savukārt var radīt nelabvēlīgas un neatgriezeniskas sekas. Lai vai kā, ārsts ir un paliek viskompetentākā persona, kuram būtu jābūt tiesībām izlemt kā konkrētajā situācijā rīkoties. Protams, respektējot personas autonomiju ārstam būtu jārīkojās tā, lai pacients no medicīniskajām manipulācijām gūtu vislabāko rezultātu, tomēr ārsts ir piemērotākā persona, kas tiesīgs izlemt nespējīgā pacienta vietā.
…
