Runājot par racionālo un inkrementālo lēmumu pieņemšanas modeļa raksturojumu un to salīdzinošu analīzi, vispirms ir jāuzsver to, ka visus autorus, kas raksta par lēmumu pieņemšanu var iedalīt divās skolās. Pirmā skola ir tāda, kur autori koncentrējas uz attiecībām starp varu un lēmumu pieņemšanu. Savukārt otra grupa ir autori, kas koncentrējas uz attiecībām starp racionalitāti un lēmumu pieņemšanu.1 Šis tēmas ietveros mērķis ir ieskatīties otrajā skolā jeb ieskatīties attiecībās starp racionalitāti un lēmumu pieņemšanu.
Vispirms uzmanību vajadzētu pievērst racionāliem lēmumu pieņemšanas modeļiem. Šajā sakara vajadzētu minēt Herberta Saimona darbu „Administratīvā uzvedība”, kas pirmo reizi bija publicēta 1945. gadā un kur uzsvars tiek likts uz to kā lielāku uzmanību ir jāpievērš domāšanai par lēmumu pieņemšanu organizāciju iekšienē. H. Saimons uzskata ka administratīvām teorijām jābūt balstītam un koncentrētam uz lēmumu pieņemšanu. Savā darbā Herberts Saimons lēmumu definē kā izvēli starp alternatīvam un līdz ar to viņš arī uzsver racionalitātes nepieciešamību, kas palīdz izvēlēties alternatīvas, kuras ir pareizas un kuras reālajā praksē var atrisināt konkrētas problēmas. Viņš uzskata, ka jebkurā organizācijā jābūt daudzām iespējām kā sasniegt kādu konkrētu rezultātu un saskaroties ar vajadzību izvēlēties vienīgo alternatīvu problēmu risināšanai ir jābalstās uz racionalitātes, kas nozīme ka ir izvēlās tikai to alternatīvu, kas praksē var atrisināt kādu konkrētu problēmu. Viņš arī uzskata to, ka šī racionalitāte alternatīvu izvēlē var palīdzēt maksimizēt lēmumu pieņemšanas vērtības, kas nozīme ka šī izvēlē balstās uz noteiktiem pētījumiem un analīzēm nevis vienkārši izdomāta no galvas. Tomēr Herberts Saimons uzsver arī to, ka pastāv arī konkrētas grūtības šis metodes izmantošanai. Pirmkārt, viņam rodas jautājums par to, kuras vērtības, mērķi un uzdevumi ir nepieciešami lēmumu pieņemšanas procesam. …
