Zāle bija augstas rasas pilna. Pa leju staipījās miglas dvieļi. Smilšu taka, pa kuru kāpu kalnā uz istabu, bija balta un silta.
Te mežs atdzīvojās. Kā zvaigžņu tīkls mani apņēma trīcošas vijoles skaņas.
No priedēm pacēlās apmiegojies vārnu pulks, aplaidās ap kapiem un atkal sametās melnajās mājās.
“Aiz meža mēness, aiz meža Spodris” pusdziedādama klusām dudināju. Biju laimīga.
Es klausos, kā priedes dzied. Priežu dziesma ir viegla, mīksta... To krokainās galotnes rotājas ar tīru rītu vēju pa tumši zilo debesi.
Lieli, trekni pieneņu ziedi nogūlušies man uz ceļa... Eju un nemaz nesargās – minu taisni virsū, jo kājas man basas un ziedi ir dzelteni.
Meža mala un kopu priedes klusēdamas zalgoja. Dārzā no saules siltā skatiena bija piesarkusi katra lapiņa.
Zeme sāka tērpties bālgani sarkanā segā. Saule ielaidās mežā. Atkal ņirbēja zaļa tumsa zem ābelēm.
Es gulēju un vienaldzīgi klausījos, kā dzeguze laidās no viena meža stūra uz otru un kūkoja.…
