Izrāde ar tik dīvainu nosaukumu savu pirmizrādi piedzīvoja 2005.gada 16.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Laikam jau tas ir likumsakarīgi, jo JRT veltīto apzīmējumu gūzmā ir arī tādi kā eksperiments, spēle, postmodernisms, izaizcinājums, vājprāts, dīvainība, elitārā māksla. Izrāde LEDUS turpina šo aritmētisko progresiju, t.i., iederas JRT repertuārā un mākslinieciskās realizācijas metodikā.
Izrādes režisors ir Alvis Hermanis, cilvēks, kurš balansē uz modernisma un postmodernisma robežas. Savās izrādēs režisors aktierus pakļauj pārbaudījumiem. Spilgtākie no tiem: sarežģīto savstarpējo attiecību modeļu izspēle izrādē Tālāk, ierakšanās smilšu kaudzē izrādē Stāsts par Kasparu Hauzeru, iejušanās režisora darbā izrāžu ciklā Latviešu stāsti. Arī izrādē LEDUS Hermanis pārbauda aktieru spējas, izturību un uzdrīkstēšanos: plunčāšanās vannā, vārtīšanās pa grīdu, arī slapju, netīru, kaušanās un cīņas, izģērbšanās.
Šī izrāde no citām atšķiras ar to, ka režisors spēlējas arī ar skatītājiem. Izrādes pirmajā daļā skatītājiem tiek izdalītas mapes ar krāsu fotogrāfijām. Tās sadalītas pa ainām, kas vizuāli papildina aktieru lasīto tekstu un veiktās darbības. Fotogrāfijas vizuāli paplašina teksta robežas, iedarbina iztēli. Salīdzinot ar notiekošo uz skatuves (skatuves tradicionālā izpratnē nav, jo telpa iekārtota līdzīgi sengrieķu amfiteātrim: darbība norisinās zemākajā punktā, bet skatītāji izvietojušies/izvietoti apgāzta nošķelta konusa formā), fotogrāfijas ir daudz nesaudzīgākas, naturālākas, skarbākas. …
