Stoicisms
Stoicisma aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā.
Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši.
Taču savus ziedu laikus tā piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā.
Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs - rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs.
Stoicisma attīstībā pastāvēja 3 periodi
Senā Stoja
Vidējā Stoja
Vēlīnā Stoja
Ar Romas filozofiju saistāms tieši vēlīnais stoicisms.
Viens no būtiskākajiem šīs filozofijas jautājumiem
Kā saglabāt cilvēka cieņu un viņa gara neatkarību
Stoicisms galvenokārt pievērsās morāles problēmām,kuru risinājums vispārējā veidā tika saistīts ar dabas un cilvēka attiecību izpratni.
Seneka
Daba vispirms saskatīja dievus – dabai piemītošo iekšējo prātu.
Viņa filozofijā svarīga vieta bija ierādīta grēka,vainas un sirdsapziņas jēdzieniem.
Epiktēts
Jaunību pavadīja kā vergs, tomēr arī kā vergs studēja stoisma filozofiju.
Vēlāk viņš tika atbrīvots un dzīvoja diezgan grūtu dzīvi Romā. Ir zināms, ka viņš kļuva sakropļots.
Ekliptets mācīja, ka labais un ļaunais eksistē tikai mūsu Prohairesis un nekad ārējās jeb aprohairetic lietās. …
