Dzīvot, tas nozīmē būt dabas sastāvdaļai – ļaut iekļūt dabai sevī un sevi ielaist dabā, atbrīvot savas šūnas dabas mūžīgajai elpai un dzīvot. Iespēja elpot koku tikko svaigi ‘’saražoto’’ skābekli no mūsu izelpotās ogļskābās gāzes ir viena no brīnišķīgākajām mums dotajām iespējām. Ieelpot svaigo zemes smaržu pēc negaisa, dzirdēt kluso lietus čabināšanos pret koku lapām, vasarā just saules sakarsētās smiltis zem kājām, ziemā noraudzīties kā upes pamazām pārklājas ar ledus kārtu un pavasarī atkal atkūst. Tas viss ir iespējams tikai tādēļ, ka daba par to visu ir padomājusi, tāpēc ka dabā valda harmonija un saskaņa – viss mainās pakāpeniski un līdzsvaroti – ziema nenomaina vasaru vienā dienā – starp tām ir rudens.
Bet kas tad īsti ir daba? Daba nav tikai zaļojošs koks un plaukstošs zieds. Daba ir tik dažāda, ka patiesībā to nav iespējams vārdos aprakstīt. Jau bērnībā mums mācīja, ka ir dzīvā un nedzīvā daba, bet joprojām tik daudz cilvēku dzirdot vārdu daba domā par kaut ko dzīvu, par kaut ko augošu. …
