-
E.Veidenbauma populārzinātniskais darbs "Vairāk gaismas!"
Dzīvības māte priekš mūsu zemes un vispārim visas mūsu planētu sistēmas ir spīdošais debesu ķermenis – saule. Tā mums sūta gaismu un siltumu lielā daudzumā. Nevienai tautai virs zemes uguns nav sveša, uguni pazinuši un pratuši cienīt jau visu sirmajās senatnes alu apdzīvotāji. To pierāda ogļu atliekas, kas daudz vietās Eiropā atrastas kopā līdz ar šo apdzīvotāju kauliem. Teika par Prometeju, šo varoni, kas dieviem laupījis uguni, lai to nestu cilvēkiem, ir daudzām tautām kopēja; šī kopējā teika, zināms, aizrāda tikai uz to, ka uguns cilvēkiem tapusi dota, ka viņš to iesākumā nav mākslīgi radījis. – Uguns iesākumā var būt divējādi cēlusies, pirmkārt iededzināta caur zibeni, otrkārt, caur uguns vēmēja kalniem. Tāda nu uguns ir vispirms kā siltuma devēja, elements, kas, arī silto zemju iedzīvotājiem viņu samērā aukstā naktī diezgan patīkams. Šādā veidā uguns vēl šodien parādās visvienkāršākie kvēlojošā lavas straumē.…
Ugunij kā gaismai, ir neapsverami liels iespaids uz jūtām un tamlīdz uz kultūras attīstību. Šai ziņā uguns tiešām ir ‘’gaismas debešķīga lāpa’’. Degošais skals sienā vai lākturī iesprausts, vēl mūsu tēvutēvu laikos bija galvenākais apgaismošanas līdzeklis. Skalu lietošana veda uz domām izgudrot lāpu. Šāda apgaismošana jau mākslīgāka. Pārejai no koka pagales uz mākslīgu lāpu pašai par sevi kultūras ziņā nav ļoti lielas nozīmes, tomēr lāpas atrašana norāda, ka kultūra vispārim jau tālāk attīstījusies. Tā rāda, ka uguns izlietošanā cilvēks jau šķīris abus galvenākos uguns nolūkus, t. i., tās izlietošanu gan kā siltuma devēju, gan kā apgaismotāju. Un laikam gan nemaldīsimies, pieņemdami, ka šāda šķiršana varēja notikt tikai tad, kad uguni prata lietot jau pie ēdienu gatavošanas. Lāpai līdzīgs atradums izcēlās ļoti vienkārši caur to, ka cieto sveķu, vai cieto tauku vietā izlietoja eļļu vai šķidrus taukus.

