Spodrim vijoles spēle ir kā otrā atelpa pēc smagā,. nogurdinošā darba. Viņš spēj veldzēt savas sāpes un sapņus
tajā. Spodrim vijoles spēle ir sirdslieta.
Rasma ir iemīlējusies. Tagad viņu moca neciešamas bailes par to, ka kāds viņus neierauga kopā. Viņai bail no vietām ,kuras viņa pazīst visu mūžu.
Rasma nespēj sev piedot par to, ka aizbēgusi no savas mīlestības. Viņas cerības un sapņi izgaisuši tajā brīdī, kad pati aizbēga prom.
Rasma uztraucas par to, ka kāds viņus tiešām varētu pieķert, sevi mierinot, viņa mēģina sevi mierināt ar domu, ka māte viņu nemeklēs, līdz ar to nav vērts uztraukties.
Rasma savās kaislīgajās bailēs mēģina atrast cilvēku, kurš varētu būt redzējis Rasmu kopā ar Spodri, visu laiku
pie sevis atkārtodama sev ticamus aizbildinājumus.
Jaunības plaukumā Rasma ir iemīlējusies, tieši vasarā, šīs sajūtas pašu mīlestības satraukumu un apjukumu vēl paspilgtina un Rasma dzīvo kā apreibusi no mīlestības laimes.
Rasma, kā jau bērns, nespēj pieņemt jauno patēvu, it īpaši vēl tad, ja Rasma tik ļoti mīlējusi savu tēvu, bet tuvākā cilvēka vairs nav uz šīs pasaules.…
