Ap 530.gadu pmē. Atēnās blakus melnfigūru parādās sarkanfigūru stila trauki. Tā izveidošanas mērķi galvenokārt bija vēlme padarīt vāžu gleznas dzīvākas un mākslinieciskākas, kas lielā mērā arī izdevās - ar melnu līniju palīdzību sarkanās figūras kļuva izteiksmīgākas.
Kurš no tā laika māksliniekiem pirmais nonācis pie domas apklāt trauku ar melnu krāsu, figūras atstājot māla krāsā, ir grūti noteikt, tomēr pastāv minējumi, ka tās sākumi meklējami Andokida daiļradē Atēnās. Kā pierādījums tam ir atrastie trauki, kuru vienu pusi rotā melnfigūru, bet otru sarkanfigūru gleznojums. Pie tādiem pieder arī labi saglabājusies Hērakelam veltīta amfora. Melnigūru, kā arī sarkanfigūru gleznas tēma ir tā pati – Hērakls, iegājis Olimpā, atpūšas no smagajiem zemes darbiem, kājgalī stāv Atēna ar šķlēpu kreisajā rokā, ziedu labajā. Sarkanfigūru gleznai meistars ir piegriezis īpašu vērību, veidojot abus varoņus izmēros lielākus nekā melnfigūru stila apgleznotajā pusē, neierādot vietu Hermejam un jaunajam dzēriena devējam, kā tas ir redzams otrajā gleznā, taču arī šeit ir vērojamas nepilnības. Andokids mīl eksperimentēt, un dažkārt viņa darbos atveidotais īsti neatbilst grieķu gaumei, proti, dieviešu krūtis izceltas vairāk nekā pienāktos, Kitaroda kājas šķiet pārāk īsas, bet kitara par lielu, jaunekļi pauž pārāk maz vīrišķibas.…
