Lēš, ka 2025. gadā mūsu planētas cilvēku populācijas uzturēšanai būs nepieciešams tik daudz resursu, cik būtu spējīgas sagādāt trīs vai četras planētas Zeme.1 Dabas resursu izsīkums un cīņa par tiem, kas varētu izvērsties globālā slaktiņā, arīdzan tiek uzskatīta par Trešā Pasaules kara vēstnesi (ja tiek atmesta doma par šī kara pašreizējo norisi kā globālu cīņu ar terorismu). Interesanta ir kāda datorspēle ar nosaukumu „World War III” (Trešais pasaules karš), kurā tiek izklāstīts šī kara scenārijs tādā gadījumā, ja pasaules valstis nespētu savā starpā „brālīgi” sadalīt izsīkstošās naftas rezerves. Tādā gadījumā par visas pasaules naftas rezervēm atbildību uzņemtos Apvienoto Nāciju Organizācija, kura būtu tiesīga arī pielietot piespiedu sankcijas tām valstīm, kas atteiktos sadarboties. Par tādām kļūst Naftas eksportētājvalstu organizācijas biedri, kas pasludina „džihādu” (islāma reliģijā- karš pret neticīgajiem).2 Šķiet, ka arī šeit karā neizbēgami tiek iesaistītas islāmticīgo valstis. Par „strīdus ābolu” varētu kļūt ne tikai dabas resursi, bet arīdzan labklājības sadalījums pasaulē. Absurda ir situācija, ka šobrīd pasaulē vienam miljardam cilvēku trūkst pārtikas, savukārt vēl viens miljards cīnās ar liekā svara problēmām un gan vienu, gan otru skaits pieaug.3
Globālam konfliktam par pamatu varētu kalpot arī atsevišķu valstu, piemēram, Irānas un Ziemeļkorejas vēlme nekontrolēti ražot kodolieročus, atšķirībā no ,piemēram, Ziemeļatlantijas organizācijas valstis, kurām ir līgumsaistības ierobežotā daudzumā uzglabāt kodolieročus. …
