Starptautiskā kārtība visādā ziņā līdzinās sociālajai kārtībai, jo tā sastāv būtībā no valstu sabiedrības un tās mērķiem. Starptautisko attiecību sākumpunkts ir valstu vai neatkarīgu politisku kopienu, kam piemīt valdība un suverenitāte noteiktā teritorijā, eksistence. Valstu sistēma pastāv tad, kad valstu starpā pastāv kāda saikne un tām ir zināma ietekme uz citu valstu lēmumiem, kas nodrošina zināma veida uzvedību. Tad, kad valstis ir regulārā kontaktā un mijiedarbojas, tās veido tādu pat sabiedrību kā cilvēki mijiedarbojoties savā starpā.1
Valstu sabiedrība jeb starptautiskā sabiedrība eksistē tad, kad valstu grupa apzinās kādas konkrētas kopējas intereses un kopīgas vērtības un veido sabiedrību tajā nozīmē, ka tās uztver sevi kā saistītas ar kopīgiem noteikumiem to savstarpējās attiecībās un darbojas kopējās institūcijās. Šajā starptautiskajā sabiedrībā valstis ciena cita citas tiesības uz neatkarību un savstarpējos līgumus un vienošanās un uztur ierobežojumus attiecībā uz spēka pielietošanu savā starpā. Tai pat laikā tās sadarbojas institūcijās, veido starptautiskos likumus un procedūras, diplomātijas aparātu un galvenās starptautiskās organizācijas, kā arī muitas un kara konvencijas.…
