Ar šo darbu Ābeli vairāk pieskaitītu postmodernisma autoriem, pirmkārt, tāpēc, ka nav tradicionālo klasisko daiļdarba elementu - klasiskā varoņa, kas atklājas savā rīcībā, runā, darbojas, turpretī ir - uzmanības centrā cilvēka sarežģītas, sāpīgas un pat mokošas attiecības ar realitāti un citām ar citu, ko caurvij dziļa psiholoģiska analīze - sajust, izprast dzīvības noslēpumu caur savām izjutām utt. Ja par sižeta līkni - nav tradicionālā un veca labā - būs tā, ka nav jau ekspozīcijas - tas ir iepazīstināšanās ar tēliem, situāciju, vietu, bet tiek dota maza norāde – atkal šis vārds! Šī norāde ir kā sarežģījums, kas vīrietim nedot mieru visu stāstu, tikai ūdenī, caur tīru, bezsmaržas ādu viņš spēj savas domas novērst, līdz atkal viņu kāds neaizkaitina. Atrisinājums – atbildības pārcelšana uz otru, uz māti, kad ir atslābums un spēku zudums. Stāstam pietrūkst specifiska atrisinājuma.
…
