Tiesību sistēmās, kurās tiek atzīts privātais vai individuālais īpašums, likumdošanā ir noteikumi par īpašuma nodošanu no vienas paaudzes otrai. Noteiktās robežās šīs normas rada stabilitāti sabiedrībā un pat dod zināmu nemirstības auru aizgājējam, kura griba var darboties, sadalot īpašumu, arī pēc nāves.
Mūsdienu justīcijā tas dod iespēju tiesību sargāšanas institūcijām izvērtēt un īstenot īpašnieka pēcnāves gribu. Tikai atsevišķos gadījumos, proti, kreditoru, ģimenes un valsts interešu aizsardzībai, aizgājēja griba tiek pārkāpta. Pat gadījumos, kad aizgājējs nav sastādījis testamentu, mantojuma sadalīšana notiek it kā saskaņā ar mirušā prezumēto gribu.1…
