Kā atzīst V. Olinss, tad franči bija pirmie, kas pa īstam aizsāka zīmolveidību un šīs valsts zīmola pārradīšana notiek atkal un atkal - sporādiski un bieži vien varmācīgi[1]. Viņš arī pieblist, ka nacionālā zīmola veidošanas uzdevums tāpat kā komerciālā, ir radīt skaidrus, vienkāršus, iezīmīgus postulātus, kuru pamatā bieži vien ir emocionālas kvalitātes, kas viegli simbolizējamas kā verbāli, tā vizuāli, un šiem postulātiem jābūt viegli saprotamiem un pietiekami elastīgiem, lai tos varētu pielāgot visdažādākajām situācijām un visatšķirīgākajām auditorijām[2], un, Lai tēls stabilizētos, tam jāatbilst tādam kritērijam kā reputācija. Virkne pētnieku tieši šo kritēriju izvirza kā galveno[3]. Francijas tēla gadījumā (un arī runājot par citiem tēliem jeb imidžiem), kā uzskata Larissa Grunig, "imidža veidošanā joprojām nav teoriju" [4], savukārt imidža politikas nozīmību uzsver reālisma piekritēji, kas uzskata, ka, iespējams, pat nebūtu pārspīlēti apgalvot, ka mūsdienās liela daļa varas politikas sastāv no imidža veidošanas[5], un ideju kopums, kas iespaido status quo, ir atkarīgs no imidžu sistēmām. Šīs imidžu sistēmas kļūst pazīstamas un pieņemtas tieši tādēļ, ka tiek pārraidītas ar masu mediju starpniecību un tālāk cirkulē arī personiskajā saziņā[6].…
