Jau agrā bērnībā mūsdienu cilvēks, nemitīgi uzdodot jautājumus un bieži vien liekot saviem vecākiem vai skolotājiem saskarties ar sienu, ko sauc par viņu spēju robežu – nezināšanu, uzzina virkni svarīgu fizikas pamatlikumu, kuru atklāšana un definēšana zinātniekiem pirms vairākiem gadu simteņiem prasījusi lielu daļu viņu mūža. Mums liekas pilnīgi pašsaprotami, ka, piemēram, Zeme nav plakana, ka mēness aptumsums nav burvestība, un arī tas, ka starp ķermeņiem pastāv pievilkšanās spēks. Fizikā masas vai enerģijas savstarpējā pievilkšanās tiek saukta par gravitāciju. Pirmais šo īpašību formulēja Īzaks Ņūtons. Tikai krietni vēlāk formulētā Alberta Einšteina Relativitātes teorija pierādīja, ka dižā 17.-18. gadsimta matemātiķa, astronoma, filozofa un fiziķa paredzējumi nav pareizi lielos mērogos , tomēr Ņūtona teorija ir ērtāka, krietni vienkāršāka un pietiekami precīza, lai tiktu izmantota nelielos gravitācijas apstākļos (kosmosa kuģu vajadzībām, sadzīvē, kā arī cilvēkam uz Zemes).…
